Kas ir manas patiesās vajadzības

Ar ko atšķiras raudošs zīdainis no bērna, kas guļ uz grīdas un kliedz un pieaugušais, kas dusmīgs vaino visu pasauli par to, ka jūtas slikti? Ar spēju uzņemties atbildību par savu vajadzību apzināšanu un to apmierināšanu. 

Ne zīdainis ne bērns no psiholoģijas viedokļa nav nobriedis un spējīgs saprast savu sajūtu cēloņus un tos sasaistīt ar savu vajadzību esību un nodrošināšanu, kur nu vēl tās apmierināt.

Taču veselīgs un nobriedis pieaugušais spēj, vai tam būtu jāspēj zināt savas vajadzības un zināt kā tās apmierināt- paša spēkiem, vai lūdzot palīdzību citam, vai ja to nevar vai nevēlas, tad pieaugušas spēj saprast un pieņemt apstākļus vai savu izdarīto izvēli un ar to ir mierā.

Izpratnei paskaidrošu, ka zīdainis un mazs bērns ir atkarīgs no mātes vai citas aprūpes personas un tādēļ tam jāapgūst prasmes sadarboties un nodot saprotamus signālus par savu vajadzību (ēdienu, dzērienu, mīļumu, uzmanību u.c). Savā ziņā tā mēs mācamies savu atbildību parūpēties par sevi jau no zīdaiņa vecuma – mācoties raidīt tādus signālus, kas tiek saprasti un izpildīti. 

Diemžēl realitātē ne vienmēr mēs iemācāmies perfekti sadarboties, un tam var būt iemesli kā mūsos, tā arī aprūpes personās, kas kaut kādu iemeslu dēļ nevar vai negrib nodrošināt mūsu kā zīdaiņu un bērnu vajadzības. Ja kaut kādā veidā ir traucēts šis bērna atbildības nobriešanas process, tas var novest pie tā, ka pieaugam un joprojām neesam iemācījušies apzināties savas vajadzības un tās apmierināti tādējādi paliekot atkarīga bērna psiholoģiskajā stāvoklī. 

Lūk šī, manuprāt, ir fundamentāla lieta, kas būtu jāsaprot, ka nespējot apzināties savas vajadzības un nespējot pašam tās apmierināt, mēs kļūstam par atkarīgajiem un līdzatkarīgajiem pieaugušajiem, kas gaida apmierinājumu no citiem – partneriem, draugiem, bērniem, darba devēja, valsts…. un to nesaņemot piedzīvojam sāpes un ciešanas, kas prasa kaut kādā veidā tikt mazinātas, dzēstas, kas klasiski tiek darīts ar alkoholu, narkotikām, azartspēlēm, šopingu, darbaholismu, sasniegumiem, adrenalīnu sniedzošiem piedzīvojumiem utt. 

Ar to es nekādi negribu apgalvot, ka visas atkarības ir negatīvas un nosodāmas darbības. Būtiski ir saprast atšķirību, ka, piemēram, sasniegumi profesionālajā jomā, var būt pamatoti ar atkarības stāvokļa izraisītu vajadzību apliecināties vai arī tā var būt veselīga apzināta izvēle, motivēta ar vajadzībās balstītiem mērķiem.

Ceru sajutāt milzīgo nozīmi būt nobriedušam un apzinātam pieaugušajam un izvēlei par tādu kļūt. Es neesmu psihoterapeits un nepretendēju uz zinātnisku skaidrojumu, taču vienkārši par sarežģīto runājot - nekad nav par vēlu pieaugt un kļūt par vecāku sev, par atbalsta komandu sev, ja tas nepieciešams, un iemācīties atpazīt kas ir tās manas PATIESĀS vajadzības. Speciāli uzsveru vārdu patiesās, jo tā arī ir milzīga tēma, kā tiekam manipulēti materiālajā pasaulē ar šo, lai paliktu par līdzatkarīgajiem mūžīgajiem patērētājiem (našķu, dažādu preču, veselības pakalpojumu, farmācijas, alkohola, u.tml.).

Te nav jauns divritenis jāizgudro. A.Maslovs jau ir izpētījis cilvēka dabu un sastādījis plaši zināmo vajadzību piramīdu, kurā ietvertas mums visiem piemītošās unikālās vajadzības. Atšķiras vien veids kā mēs tās nodrošinām- vai tas ir pietiekamā veidā vai nepietiekami, vai arī pārspīlēti. Piemēram trūcīgs uzturs ko sev dodam, kas nenodrošina veselīgu ķermeņa funkcionēšanu, vai arī pārspīlēts mājoklis – greznība, kuras dēļ vergojam bankai, darba devējam un mājokļa apkopšanai un uzturēšanai.


Vai Tu zini savas patiesās vajadzības?