Es eju savu ceļu, nākdama no bērnības krāsainajām pļavām, kur kārtojās manas pieredzes, situācijas,
sajūtas, emocijas, gluži kā krāsainas pērles kreļļu virtenē. Arī man, tāpat kā jums daudziem, skolā un
ģimenē mācīja, ka Tava bērnība ir laimīgs bezrūpības laiks. Un es tam ticēju, kaut tur dziļumā jutās
spiediena sajūtas un disonanses. Kaut kā bija par daudz un kaut kas tik ļoti pietrūka, kaut arī tobrīd to
nespēju tieši nodefinēt un atpazīt. Tā ģimenes sistēmā veidojās mani domāšanas un uzvedības modeļi
līdz ar emocijām, kas krājās neizdzīvotas un traucējoši vilkās līdz.
Tā veidojas dzīves “purvainā” daļa, kurā iestiguši nespējam brīvi virzīties pa dzīvi, nespējam saprast
notiekošo un arī no tā izkļūt.
Bērnībā savu vidi un piepildījumu atradu mākslas skolā, kurā bija radoša, interesanta un brīva vide,
atšķirīga no pārējās pasaules. Šis mācību process noslēdzās ar apģērbu modelētājas diplomu. Taču
tālāk mani ceļš aizveda juridiskajā laukā, kur ieguvu maģistra grādu un nostrādāju valsts
kapitālsabiedrībā 20 gadus. Pēdējos 10 vadīju juridisko daļu, kas man atklāja, cik ļoti man patīk vērot,
iedziļināties un saprast cilvēkus, atklāt to interesantos rīcības musturus. Un šis darbs man arī parādīja,
cik ļoti man vajadzēja stiprināt sevi. Taču klasiski – man tobrīd šķita, ka man tam nav laika, nav
resursu, nav vēl visa kā…. kas protams bija pretestības atrunas, lai ieskatītos sevī un patiesi atzītu, ka
kaut kas nav labi un ir vajadzīgas pārmaiņas. Ja es nevaru atzīt, ka man kaut kas nav labi, nevaru arī
augt, nevaru meklēt un lūgt palīdzību. Apstāties un izkāpt no šī ātrvilciena piespieda vien veselība –
izdegšana ar tai sekojošām nopietnām veselības problēmām.
Veselības atgūšana kļuva par manu ikdienu un galveno fokusu- par ikdienas darbu un aizraušanos. Caur
dažādām terapijām un praksēm. Caur ķermeni, prātu, emocijām un caur Garu arvien tuvojos savas dvēseles plānam,
manam patiesajam ceļam šeit uz Zemes. Mācījos sajust sevi, savas vajadzības, savas vēlmes, savas
emocijas. Mācījos saprast ko nozīmē mīlēt sevi. Sāku ar vienkāršu praksi - izslēgt no savas leksikas
vārdus – man vienalga, nezinu, nav svarīgi. Es sāku zināt ko gribu, sākot ar ēdienu ko gribētu baudīt
un tālāk jau izdarot jebkuras izvēles apzināti par katru ikdienišķu lietu. Es sāku saskaņoties ar sevi, ar
ķermeni, ar savām sajūtām un emocijām. Un turpinu to joprojām, jo manuprāt mērķis nav sasniegt
kaut ko, bet iet pretī SEV, mērķis ir pats Ceļš.
Mans darbs un Ceļš pie sevis aizveda līdz kouča studijām, kur iepazinu šo lielisko instrumentu –
SAVU atbilžu meklēšanu caur atvērtiem trāpīgiem un provokatīviem jautājumiem, kas aizved katru
pie sava unikālā situācijas risinājuma. Turpmāk apguvu arī Laika līniju dziedināšanas metodi, kas
balstīta uz kvantu fizikas nelokalitātes principu, kas nozīmē – viss ir tagad, ka pagātne un nākotne ir
tagad. Laika līniju dziedināšanas procesā notiek atgriešanās laikā un savam pagātnes “ES” sniedz
dziedinājumu – neatkarīgi no tā, vai dziedinājums nepieciešams agrā bērnībā vai kādā no pagātnes
dzīvēm. Tāpat var strādāt arī ar savu nākotnes “ES”. Ar šo laika līniju dziedināšanas palīdzību var
atrisināt dziļas psiholoģiskas problēmas daudz ātrāk, jo Laika līniju dziedināšanā, pretēji
tradicionālajām terapijas metodēm, strādā arī ar astrālo, ēterisko un kauzālo ķermeni, ne tikai
pirmajiem trim zemākajiem ķermeņiem – fizisko, emocionālo un mentālo.
Savu apzinātību esmu stiprinājusi arī apgūstot meditāciju. Man ļoti patīk gan klusuma un
savienošanās ar augstākajiem plāniem meditācijas, gan vadītās meditācijas, kurās sava augstākā “ES”
vadībā spējam neierobežoti savienoties ar plašo Visumu vai atsevišķām tā daļām. Tik jaudīgi mēs
esam, ja vien ir vēlme ļauties Visuma bezgalīgajai apziņai un iespējām. Meditācijas man ir ne tikai
miera un līdzsvara nesējas, bet arī tās vairo manu apziņu, ticību un paļāvību uz Augstākajiem
spēkiem, ticību SEV.
Un ticiet! - tas ļoti nomierina un ir palīdzoši radot savu realitāti!